Šis stāsts ir par Katarīnu un viņas tēvu, kurš, pārcietis holokausta šausmas un necilvēcību, izdzīvoja, tomēr zaudējot daudzus mīļotos cilvēkus, kas gāja bojā Aušvicas koncentrācijas nometnē. Katarīna vēlējās savas atmiņas par tēva pieredzēto nodot nākamajām paaudzēm. Kopš agras bērnības viņa ir klausījusies stāstus par ģimenes traģisko pagātni. Pat tagad, kad aizritējuši jau vairāki desmiti gadu, viņai nav viegli runāt par šiem traģiskajiem notikumiem.